Ja neviens cits vēl nav nozadzis acis un sirdi, aicinu nobalsot par manu dzelteno grāmatiņu (Tā pirmā grāmata). Imho zinātnes komunikācijai jābūt skaistai un, kad pirmo reizi satiku dizaineri, patiesi viņai teicu - taisam tādu, lai iet uz Zelta ābeli!
https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/23.02.2026-izvelies-savu-favoritu-no-skaistako-gramatu-saraksta-zelta-abeles-lasitaju-balsojums.a635597/
Toms
Pētu, domāju, radu un patērēju kultūras
Posts
par spīti tīksmei uz LLMC tulkojumu sēriju un teorētiskiem izaicinājumiem, Rosi Braidoti Nomadiskajiem subjektiem liku punktu kaut kur pusē. Franču mūsdienu filozofijas ņemšana talkā cīņā pret fallogocentrisko normativitāti ir autori neizbēgami novedusi dziļā postmodernā/90to purvā. Bet jaukas atsauces uz Fuko un Haraveju. Kam tiktu mēģināt, iesaku sākt ar Annes Saukas pēcvārdu.
pagrūti lasāmais 90to gadu izdevums ar radikāli nekvalitatīvi pārliktām 1912. gada ilustrācijām nekādi nedara godu 250 gadus vecajam bestselleram - Daniela Defo Robinsonam Kruzo. Viens no aizraujošākajiem priekšā lasāmajiem, vienīgi pie garajaiem kanibālisma aprakstiem pat mans drosmīgais puisēns prasīja atlikt. nu, tur šādas tādas eksotiskas reālijas ar vergiem, reliģiju un attieksmi pret dzīvniekiem, drusku senatnīgs izteiksmes veids, bet būs aizraujoša arī vēl pēc gadsimta!
Mūžam ko tādu nelasītu, bet sanāca: Sun laikmeta (ca 9.-12. gs AD) ķiniešu dzejas izlase latviski.
Aizraujoši bezjēdzīgi bez atbilstošām zināšanām, kuras gan iespējams drusku papildināt ar palīdzīgām piezīmēm uz malām. Jauki, ka katru dzejoli ilustrē atmosfērisks akvarelis.
Par piecīti Neputna izpārdošanā - Jaroslava Ivaškeviča "Vilkmuižas jaunkundzes. Dzeja" - noteikti varētu sagādāt mākliniecei specbalvu par visneglītāko grāmatas dizainu. Dzeja arī tur varēja nebūt, bet Vilkmuižas garstāsts brīnišķīgs - tāds erotisks Čehova Trīs māsu un Prusta Ziedošo jaunavu pavēnī krustojums. Ļoti izjusta valoda un atmosfēra, īpaši iesakāms aukstā laikā.
Ivara Poikāna Nekas nemainās ir uz šarmanta, nekrītota papīra smuki nodrukāta bilžu grāmata, bet bija arī drusku lasāmais - Māra Zandera rezignēts salīdzinājums mūsdienām un gadsimta mijā tapušajiem māklinieka sociālpolitiskajiem zīmējumiem.
Pašķirstīju visādas dzejiņas
Neputna izpārdošanā
Nopirku Neko
Par pilnu cenu.
Kārlis Vērdiņš vēlarvien labākais dzīvais latviešu dzejnieks.
"Manas universitātes bija cietumi un trimda", kārtējo reizi izraidīts (šoreiz paša biedru) viņš atceras 10 gadus pirms nāves no algota slepkavas ledus cirtņa. Viens no sav laika izcilākajiem oratoriem un nākamais varenākais valstsvīrs jaunajā padomju Krievijā aiz Ļeņina.
Ļeva Trotska My LIfe: An attempt at an autobigraphy aboslūti fascinē 1886-1918 gadā, dara grūtsirdīgu un aizdomīgu 1919-1921 gadā un sāk garlaikot tuvāk 1930 (pēdējā daļa par Staļina intrigām etc.)
Arī Sun Tzu savā oriģinālā dod it kā pašsaprotamus, tomēr dziļus padomus: tāpat Stīvens Presfilds inversajā "The War of Art", bet par cīņu ar sevi (kas derīgi ne tikai rakstniekiem). Apburoši kodolīgi (garākās nodaļas ir ap 1 lpp vidēji), atjautīgi tēlaini un visai asprātīgi. 10/10 žanra parametros, jo iedvesmo un (nu, redzēs) palīdz.
Drusku apgaismojoša, drusku izglītojoša, drusku aizkustinoša: Jura Rubeņa "Uguns pavedieni" ir pa vienai nodaļai dienā lasāma grāmata, tāda mistiķu un pieredzes paplašinātāju hagiogrāfija, kas mūsdienīgi un iejūtīgi paceļ seno žanru.
Manuprāt, jaukākā grāmata indiāņu piedzīvojumu sērijā: Ernesta Setona Tompsona "Rolfs mūžamežos" - daudz dzīvnieku un meža, sirsnīgas attiecības, gluds sižets. Mazais klausītājs ātri iemīlēja visus varoņus. Patosīgā amerikāņu-britu (1812-14) kara tēma varbūt varēja nebūt, bet arī tās tikai pašas grāmatas beigas.
Krisas Krausas atjautīgi nosauktā "Es mīlu Diku" ir brīnišķīgi postmoderna grāmata: vienlaikus māklsu projekts, dienasgrāmata, romāns/vēstules, mākslas kritika, feminisma apcere un vēl kas - viss reizē, fragmentēta un sabalansēta. Bija savpati aizraujoši.
Vai manu vai! Saskaitīju šogad izlasīto: 43 grāmatas, kas ir par ca 10 mazāk nekā pērn. Toties šķiet lielāka žanraiskā daudzveidība (tā ceru turpināt) un bija gandarījoša otreizēja lasīšana (Holdstoks, Kārtere un bērnu grāmatas). Nākamgad jāmēģina lasīt mazāk, jo esmu apņēmies pilnvērtīgāk gulēt.
Žila Verna Kapteiņa Granta bērni vēl arvien labs lasāmai! Nodaļas nav par garu, daudz piedzīvojumu un dod iespēju bērnam mēģināt izskaidrot koloniālisma ļaunumu un kanibālisma kultūras relativitāti. Vietām gan lasot rediģēju vai papildu skaidroju akurāt pārāk rasistiskus tā laika pieņēmumus.