IngmBalode

Sapratu, ka reāli vairs nespēju turēt, kas piespēlēts.
Vēl vakar mierināju kolēģi, ka februāris drīz beigsies.
It kā.
Uz redzēšanos martā, ja.

Un saule lien sētā. Pēc 2h gulētas nakts.

Es domāju, ka tiem ļaudīm, kas jau iztālēm vīriešiem viegli piekar zīmīti "varmāka", nav gadījies satikt sievieti, kas viscaur būtu saucama par "raganu", resp., ietekmētāju ar netiešākiem līdzekļiem. Caur bērniem, piemēram. Vai citām būtiskām piesaistēm, vērtībām. (No laumām jau arī jāsarga bij vērtīgais - bērni, māja, lopi.)

Kopš savām acīm ieraudzīju, cik ilgi - liekas, pat ārpus visām reāli pastāvošām saistībām - var vilkties tādi posta darbi,

man vairs nav tādu šiltīšu, ko uzkārt svešiem.

Apsēdos un pārliku kreiso celi pār labo. Ok.
Vakarā pārliku labo kāju par kreiso, un tie, lūk, ir mazie prieki! Pirms dažām dienām negribējās tādu faķīrismu pst mēģināt. Traumu ārstēšana un īstā bojājuma izmeklēšana procesā.
Šaurāk par 90° leņķi labo saliekt nevaru, bet ar šodienu beidzu tērēties takšiem un pagaru ceļu uz trambuli mēroju pati.

Ziema tāda un ziema šāda, bet mums šoziem ir tik daudz saules, ievērojāt?

Nē, tā nav tulkotāja-kreile, kas griezusi vēnas.
Tā ir tulkotāja, kas laikam ar labo klabina spēcīgāk, tāpēc pēdējo 100 lpp. maratonā rokā ir krampji vismaz 3 vietās.

Bet tā tas top. Mūsdienu nobelistes romāns.

Normāli cilvēki gaišā rītā tīklos, cafē un mājās pie brokastīm apspriež tos draņķa "failus".

Laiks, kad apsprieda "X failus", bija daudz daudz labāks.

Bet cik ātri smadzenes pārņem viena kremlim izdevīga un cilvēku zemākās formas pat ārpus kara akcentējoša mēsluvētra - šausmīgi redzēt.